Juan Pablo Troncoso: Vēlmes

Tulkojums no spāņu valodas: Agnė PULOKAITĖ.

Čīles režisors, aktieris, aktiermeistarības pasniedzējs un teātra trupas “La Re-sentida” dibinātājs Marco Layera veidos savu pirmo iestudējumu Lietuvā. Viņa darbi rādīti pasaules vadošajos starptautiskajos teātra festivālos, tostarp Aviņonā. Teatro Municipal de Las Condes Jaunā teātra festivālā Marco Layera saņēma balvu kā labākās lugas autors. Viņš ir saņēmis arī Čīles Universitātes Eugenio Guzman balvu un ticis nominēts Čīles Nacionālās mākslas balvai Premio Altazor a los Artes Nacionales.

Izrāde balstīta viņa tautieša, čīliešu autora Juan Pablo Troncoso darbā, un par atspēriena punktu tai kalpo Tenesija Viljamsa luga “Ilgu tramvajs”. Tās galvenā varone Blanša (aktrise Vitalija Mockevičiūtė) pēc neveiksmīgas dzīves kādā no Eiropas lielākajām galvaspilsētām atgriežas neizturami smacīgajā Lietuvā. Viņa negribīgi atgriežas no Berlīnes, slēpjot savu māksliniecisko neveiksmi. Viņas progresīvās idejas saduras ar sienu dzimtās pilsētas stagnējošajā konservatīvajā vidē — šo sienu iemieso viņas mīļotā māsa (aktrise Dalia Michelevičiūtė), kura nesen apprecējusies ar vīrieti, kas dzīvo kopā ar viņu pansionātā (aktieris Algirdas Gradauskas).

Galvenās varones ambiciozais sapnis kļūt par slavenu mākslinieci nav piepildījies. Viņa atkal ir Austrumeiropā, nevis Rietumeiropā; laiks viņu nomāc, novecojošais ķermenis kaitina, un viņa jūtas nevienam nevajadzīga. Tikmēr viņas meita (aktrise Augustė Ona Šimulynaitė) tikai sāk veidot savus sapņus: viņa vēlas kļūt par slavenu stand-up komiķi. Jaunā sieviete joko par savu ģimeni un māti, kā arī zobojas par valstīm, kas atrodas vēl tālāk uz austrumiem nekā Lietuva.

Šīs ironiskās izrādes darbība risinās no karstuma smacīgā pansionātā. Šeit varoņi sastopas ne vien ar fizisko panīkumu un vientulību, bet arī ar vēlmēm, fantāzijām un maldiem. Stāsti par nesen mirušu aprūpes darbinieku atklāj aprūpes darba skarbo un grūto realitāti. Karstuma vilnis ir kas vairāk nekā meteoroloģiska parādība: tas ir emocionāls stāvoklis, sociāls simptoms, nepanesama spriedze. Ķermeņi sakarst, atmiņas uzliesmo, noslēpumi sāk izgarot. Ventilatori tik tikko griežas, kamēr sviedri klusi rit pār sejām.

Iestudējums brīžiem sāpīgi, brīžiem komiski pārdomā solījumus, kas nekad nav piepildīti. Tas liek aizdomāties par ģimenes saitēm, mūsdienu apsēstību ar jaunību un novitāti, grūtībām rūpēties par citiem un pamešanu. Darbs vēsta par ķermeņiem, kurus mūsdienu pasaule iemācījusies izmantot līdz pēdējam un aizmirst. Rietumeiropa un Austrumeiropa šeit attēlotas kā divas nogurušas pasaules paliekas — drupas, no kurām nekas jauns neizaugs.