Alice Birch: Pašnāvības anatomija

Luga “Pašnāvības anatomija” savij stāstus par trim vienas ģimenes sieviešu paaudzēm. Tā aplūko vecmāmiņas, meitas un mazmeitas dzīvi un likteņus, izsekojot noteicošiem, arhetipiskiem un īpašiem notikumiem sieviešu dzīvē. Tās tēmas ir ģimenes un romantisko attiecību veidošana, paaudžu gaitā atkārtoti modeļi un attiecību mehānismi, zaudējums, sabiedrības gaidas attiecībā uz sievietēm, pašnāvības anatomija un grēka analīze.

“Kad uzzināju, ka sieviete piedzimst ar visām olšūnām, kas veidojas, kamēr viņa vēl ir mātes miesās, es sāku domāt par paaudzēm daudz fiziskākā veidā. Šis jautājums man šodien šķiet ļoti aktuāls: mūsu vecmāmiņu pieredze ģenētiski turpinās mūsos; vēsturiskās traumas, ko viņas pārdzīvoja, un viņu reakcijas uz tām joprojām ir dzīvas. Tad es sev jautāju: kādas rētas nesīs mana paaudze, un kādas politiskas un vēsturiskas pēdas būs iekodētas bērnos, kuri dzīvos pēc simt gadiem?” pārdomās dalās režisore Uršulė Bartoševičiūtė, kura ar šo iestudējumu pirmoreiz strādā Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī.

Karolina ir sieviete tradicionālā laulībā, kura pēc klīniskas depresijas attīstīšanās nolemj atņemt sev dzīvību. Viņas meita Ana, mēģinot aizbēgt no vecāku attiecībām un dzīves modeļiem, pievienojas komūnai, kur pārskata kopdzīves principus un nonāk narkotiku atkarībā. Pēc meitas Bonas piedzimšanas arī Ana pārāk agri izvēlas pašnāvību. Savukārt Bona mēģina izbeigt pašnāvību transģeneracionālo traumu un saraut šādu izvēļu ķēdi. Viņa kļūst par ārsti un, atšķirībā no mātes, izvēlas racionālu veidu, kā sistematizēt un izprast savas dzimtas vēstures nastu: meklē medicīniskas un zinātniskas atbildes. Viņa nolemj pārdot ģimenes māju un veikt sterilizāciju. Lai gan Bona ir lesbiete un nevar ar savu partneri radīt bioloģiskus bērnus, viņa vēlas novērst jebkādu iespēju turpināt šo dzimtas līniju un nodot pēcnācējiem to, ko pati mantojusi no mātes un vecmāmiņas.

Lugā Karolina, Ana un Bona attēlotas līdzīgā vecumā: visas ir jaunas sievietes ap trīsdesmit gadu vecumu, un viņu stāsti skatītājiem tiek vēstīti vienlaikus. Dažādie laika nogriežņi ļauj ieraudzīt vienas ģimenes dzīvi nevis kā nejaušu darbību un reakciju kopumu, bet gan kā transģeneracionālu notikumu ķēdi.

Lugas autore, britu dramaturģe un scenāriste Alice Birch, kā liecina nosaukums, pievēršas pašnāvībai anatomiski: viņa nenosoda, nevērtē un neattaisno sieviešu rīcību, stāstījumā tiecoties pēc zināmas objektivitātes. Autore stāsta, ka darbu rakstījusi drīzāk kā partitūru, nevis lugu, ļaujot radošajai komandai un skatītājiem sižetam pieiet kā detektīvstāstam: pamanīt un fiksēt mazāk acīmredzamos simbolus, zīmes un pēdas, kas pavada šo ģimeni, un tādējādi atklāt, ko katrs no mums atkārto, pašam to neapzinoties, ko pārņem no vecākiem un nes tālāk no paaudzes paaudzē. Alice Birch darbus bieži salīdzina ar pretrunīgi vērtētās britu dramaturģes Sarah Kane darbiem; viņas vieno līdzīga attieksme pret mūsdienu eksistenciālismu, bieži