Keita Atvela: Lielie dati

No angļu valodas tulkojis Ignas BEITSAS. Datu pasaulē, kurā ikviens mūsu solis var tikt reģistrēts, saglabāts un analizēts, vai mums joprojām ir tiesības tikt aizmirstiem? No kā mēs būtu gatavi atteikties apmaiņā pret drošību, kontroli un brīvību no tehnoloģijām? Iedvesmojoties no britu dramaturģes Keitas Atvelas lugas “Big Data”, režisors Augustas Gornatkevičius aicina pārdomāt mūsdienīgu Fausta mīta versiju. Šeit darījums ar velnu iegūst jaunu veidolu: Mefistofeli aizstāj masu mediji, tirgus un algoritmi, bet cilvēki kļūst ne tikai par tehnoloģiju patērētājiem, bet arī par izejvielu, jo viņu persondati tiek nemitīgi vākti, analizēti un pārdoti uzņēmumiem.

Izrādes centrā ir viena no daudzajām ģimenēm: brālis un māsa, viņu partneri un vecāki. Viņu dzīvē nemanāmi ienāk svešinieks M, drīz kļūstot par ģimenes draugu un uzticības personu, kuram var atklāties un no kura var saņemt atbalstu un sapratni. Ģimenes attiecībās, īpaši vecāku un bērnu starpā, atklājas dažādu paaudžu pieredze, savstarpējie pārpratumi un centieni saglabāt tuvību strauji mainīgajā realitātē, ko nosaka digitālās tendences.

Svarīga loma darbā ir arī tiesībām tikt aizmirstam: iespējai atlaist pagātni, saglabāt personisko telpu un neļaut, lai mūs pastāvīgi definē mūsu digitālās pēdas. “Big Data” aicina pārdomāt mūsdienu cilvēka attiecības ar laiku. Datu vākšana un algoritmiskās prognozes arvien dziļāk iespiežas personiskajā telpā, attiecībās un atmiņās, pārvēršot pat intīmākos dzīves mirkļus izmērāmos un novērojamos datos. Dzīves paātrinātais ritms izspiež klusumu, rituālus un iespēju vienkārši būt. Digitālajā pasaulē kļūst arvien grūtāk ieklausīties sevī un izjust laiku nevis kā nebeidzamu notikumu virkni, bet kā jēgpilnu klātbūtni līdzās citam cilvēkam. Vai mēs vēl spējam apstāties, atcerēties un piedzīvot šo mirkli, nevis tikai reaģēt uz nebeidzamu ārēju stimulu plūsmu?