Huans Pablo Tronkoso: Vēlmes

No spāņu valodas tulkojusi Agnė PULOKAITĖ.

Režisors, aktieris, aktiermeistarības pedagogs un teātra „La Re-sentida” dibinātājs, čīlietis Marco Layera, Lietuvā iestudēs savu pirmo izrādi. Viņa darbi tiek rādīti pasaules slavenākajos starptautiskajos teātra festivālos, tostarp Avinjonā. Teatro Municipal de Las Condes Jaunā teātra festivālā Marco Layera saņēma balvu par labāko lugu. Viņš saņēmis arī Čīles Universitātes Eugenio Guzman balvu un ticis nominēts Čīles Nacionālās mākslas balvai Premio Altazor.

Izrāde, kuras pamatā ir viņa tautieša Huana Pablo Tronkoso luga un Tenesija Viljamsa „Ilgas tramvajs”, pievēršas Blanšai (aktrise Vitalija Mockevičiūtė), kura pēc neveiksmīgi aizvadītas dzīves vienā no Eiropas lielajām galvaspilsētām atgriežas neizturami sutīgajā Lietuvā. Viņa negribīgi atgriežas no Berlīnes, slēpjot savu māksliniecisko neveiksmi. Viņas progresīvās idejas dzimtajā pilsētā saduras ar stagnējošās konservatīvās vides pretestību, ko iemieso viņas mīļotā māsa (aktrise Dalia Michelevičiūtė), kura nesen apprecējusies ar vīrieti, kas dzīvo kopā ar viņu aprūpes namā (aktieris Algirdas Gradauskas).

Varones sapnis kļūt par slavenu mākslinieci nav piepildījies. Viņa atkal ir Austrumeiropā, nevis Rietumeiropā; laiks viņu nomāc, novecojošais ķermenis kaitina, un viņa jūtas nevienam nevajadzīga. Tikmēr viņas meita (aktrise Augustė Ona Šimulynaitė) tikai sāk veidot savus sapņus: viņa vēlas kļūt par slavenu stand-up komiķi. Jauniete joko par savu ģimeni un māti un izsmej zemes, kas atrodas vēl tālāk austrumos nekā Lietuva.

Šīs ironijas pilnās izrādes darbība risinās karstumā smokošā aprūpes namā. Te varoņi sastopas ne vien ar fizisku pagrimumu un vientulību, bet arī ar savām vēlmēm, fantāzijām un maldiem. Sarunas par nesen mirušu aprūpes darbinieku atklāj aprūpes darba skarbo un smago realitāti. Karstuma vilnis ir kas vairāk par meteoroloģisku parādību: tas ir emocionāls stāvoklis, sociāls simptoms, neizturama spriedze. Ķermeņi sakarst, atmiņas uzplaiksnī, noslēpumi sāk izgaist. Ventilatori tik tikko griežas, un sviedri klusi slīd pār sejām.

Izrāde ir reizēm sāpīga, reizēm komiska apcere par solījumiem, kas tā arī nav piepildīti. Tā reflektē par ģimenes saitēm, mūsdienu apsēstību ar jaunību un jaunumiem, aprūpes grūtībām un pamešanu. Darbs vēsta par ķermeņiem, kurus mūsdienu pasaule ir iemācījusies izlietot un aizmirst. Rietumeiropa un Austrumeiropa šeit attēlotas kā divas nogurušas pasaules paliekas — drupas, no kurām nekas jauns neizaugs.