Ingmārs Bergmans: Ainas no laulības dzīves

Ingmārs Bergmans: “Tikai tad, kad jūtam viens otru, mēs jūtamies dzīvi, pat ja sagādājam viens otram sāpes.”

“Esmu priecīgs, ka tas viss beidzās puslīdz pieklājīgi. Šo opus man vajadzēja trīs mēnešus, lai uzrakstītu, un vēl ievērojamu savas dzīves posmu, lai to visu izdzīvotu. Rakstot par šiem diviem cilvēkiem un pētot viņu likstas, es savā veidā pieķēros viņiem. Viņi ir visai pretrunīgi — reizēm biedējoši bērnišķīgi, reizēm pietiekami nobrieduši. Viņi šeit ir pateikuši daudz muļķību, taču arī kaut ko gudru. Viņi ir nobijušies, apmierināti, savtīgi, stulbi, laipni, inteliģenti, pašaizliedzīgi, uzticīgi, dusmīgi, maigi, sentimentāli, neciešami un mīlestības vērti. Viss tas vienlaikus. Tāpēc paskatīsimies, kā tas viss risinājās.”

“Jaunībā nāve mani biedēja. Tagad es saprotu, ka dzīve ir tikai gaisma, kas kādu dienu nodzisīs, un nav vajadzības par to sacelt traci.”

Fårö sala, 1972. gada 28. maijs.

Darbs tiek izrādīts, vienojoties ar aģentūru Josef Weinberger Limited (Londona), kas rīkojas Ingmara Bergmana fonda vārdā.