Juan Pablo Troncoso: Vēlmes

No spāņu valodas tulkojusi Agnė PULOKAITĖ. Čīliešu režisors, aktieris, aktiermeistarības pasniedzējs un „La Re-sentida” dibinātājs Marco Layera radīs savu pirmo iestudējumu Lietuvā. Viņa darbi rādīti ievērojamākajos starptautiskajos teātra festivālos, tostarp Aviņonā. Teatro Municipal de Las Condes Jaunā teātra festivālā Marco Layera saņēma balvu par labāko lugu. Viņš saņēmis arī Čīles Universitātes Eugenio Guzmán balvu un nominēts Čīles nacionālajai mākslas balvai Premio Altazor.

Iestudējums, kas veidots pēc viņa tautieša Huana Pablo Troncoso lugas un iedvesmots no Tenesija Viljamsa „Ilgu tramvaja”, stāsta par Blanšu (aktrise Vitalija Mockevičiūtė), kura pēc neveiksmīgas dzīves vienā no Eiropas lielajām galvaspilsētām atgriežas neizturami smacīgajā Lietuvā. Viņa negribīgi atgriežas no Berlīnes, slēpjot savu māksliniecisko neveiksmi. Viņas progresīvās idejas saduras ar dzimtās pilsētas sastingumu konservatīvajā vidē, ko iemieso viņas mīļotā māsa (aktrise Dalia Michelevičiūtė), kura nesen apprecējusies ar vīrieti, kas dzīvo kopā ar viņu aprūpes namā (aktieris Algirdas Gradauskas).

Galvenās varones ambiciozie sapņi kļūt par slavenu mākslinieci nav piepildījušies. Viņa atkal atrodas Austrumeiropā, nevis Rietumeiropā; laiks viņu nospiež, viņu kaitina novecojošais ķermenis un sajūta, ka viņa nav nevienam vajadzīga. Savukārt viņas meita (aktrise Augustė Ona Šimulynaitė) tikai sāk veidot savus sapņus: viņa vēlas kļūt par slavenu stand-up komiķi. Jaunā sieviete joko par savu ģimeni un māti, kā arī izsmej valstis, kas atrodas vēl tālāk uz austrumiem nekā Lietuva.

Šī ironijas pilnā iestudējuma darbība risinās no karstuma smokošā aprūpes namā. Šeit varoņi sastopas ne vien ar fizisko spēku izsīkumu un vientulību, bet arī ar iekāri, fantāzijām un delīriju; sarunas par nesen mirušu aprūpes darbinieku atklāj aprūpes darba skarbo un smago realitāti. Karstuma vilnis ir kas vairāk par meteoroloģisku parādību: tas ir emocionāls stāvoklis, sociāls simptoms, nepanesama spriedze. Ķermeņi sakarst, atmiņas uzliesmo, noslēpumi sāk izgaist. Ventilatori tik tikko griežas, un sviedri klusi rit pār sejām.

Iestudējums brīžiem ir sāpīga, brīžiem komiska meditācija par nepiepildītiem solījumiem un pārdomas par ģimenes saitēm, mūsdienu apsēstību ar jaunību un novitāti, aprūpes grūtībām un pamešanu. Tas vēsta par ķermeņiem, kurus mūsdienu pasaule ir iemācījusies izmantot līdz pēdējam un aizmirst. Rietumeiropa un Austrumeiropa šeit attēlotas kā divas nogurušas pasaules paliekas — drupas, no kurām nekas jauns neizaugs.