Platons. Dialogi

Izrādē izmantoti no sengrieķu valodas tulkoti darbi: Platona “Dzīres” un “Sokrata apoloģija” (tulkojis Merkelis Račkauskas), “Valsts” (tulkojis Jonas Dumčius) un “Gorgijs” (tulkojusi Tatjana Aleknienė), kā arī fragmenti no Ksenofonta “Sokrata piemiņas” (tulkojusi Vanda Kazanskienė) un Aristofāna “Vardēm” (tulkojis Antanas Dambrauskas).

Šī ir jaunā režisora Motiejus Ivanauskas izrāde, kas balstīta uz Platona pierakstītajām viņa skolotāja Sokrata domām un diskusijām. Motiejus Ivanauskas, kurš nesen absolvējis aktiermākslas studijas Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā, saka: “Daudzas lietas liecina, ka dzīvē bieži vien svarīgs ir ‘zelta vidusceļš’ — citiem vārdiem, līdzsvars starp diviem pretējiem poliem. Tas attiecas gan uz psiholoģiju un politiku, gan uz jaunas izrādes uzbūvi. ‘Dialogos’ uzmanību piesaista tas, ka Sokrata mācība, šķiet, skaidri mudina tiekties pēc ‘mūžīgām vērtībām un tikumiem’ — izkopt gudrību, mērenību un gribasspēku —, tomēr vienlaikus jūtam Senās Grieķijas ‘brīvo’ gaisotni un Sokrata ironisko attieksmi pret sevi, sarunbiedriem un paša izvirzītajām pārdomām. Tas uzreiz rada pozitīvu noskaņojumu, jo Sokrats neuzskata sevi par viszinošu; viņš vienkārši izceļ noteiktus jautājumus, un tad tie kļūst skaidri visiem.”

Sokratu, “Dialogu” galveno varoni, atveidos Vytautas Anužis. Saviem laikabiedriem viņš mēdza tieši pateikt, ko domā par viņiem un viņu rīcību, un pamatot savu spriedumu ar pārliecinošiem argumentiem, bieži vien sarunbiedrus atstājot neapmierinātus, kad tie saprata, ka vairs nespēj iebilst. Tomēr Motiejus Ivanauskas saka, ka nevēlas veidot didaktisku darbu vai izmantot Sokrata gudrību kā patiesības mērauklu (pats Sokrats, iespējams, tam nepiekristu, jo ne reizi vien ir teicis: “Es zinu, ka neko nezinu”). Pārliecinošāka šķiet pieeja ļaut epizodēm vienkārši “plūst” skatītāju vidū, atstājot viņiem brīvību smieties, nepiekrist vai varbūt piekrist.

“Dialogu” forma ir īpaši piemērota teātrim. Kā zināms, sarunājoties ar cilvēkiem, Sokrats uzdeva precīzus jautājumus, kas lika sarunbiedram skaidri ieraudzīt, ka viņš pats sev runā pretī, un atzīt, ka ir kļūdījies. Šo dialogu nedaudz arhaiskais veids var šķist eksotisks, taču tas ļauj uztvert un, kad tas ir uztverts, izcelt Sokrata sarunu komisko pusi.

Izrāde piedalās Lietuvas Republikas Kultūras ministrijas programmā “Kultūras pase”.