Juan Pablo Troncoso: Vēlmes

No spāņu valodas tulkojusi Agnė PULOKAITĖ

Režisors, aktieris, aktiermeistarības pedagogs un teātra trupas “La Re-sentida” dibinātājs, čīlietis Marko Layera, veidos savu pirmo izrādi Lietuvā. Viņa darbi rādīti pasaulē pazīstamākajos starptautiskajos teātra festivālos, tostarp Aviņonas festivālā. Teatro Municipal de Las Condes Jaunā teātra festivālā Marko Layera saņēma balvu par labāko lugu. Viņš saņēmis arī Čīles Universitātes Eugenio Guzmán balvu un tika nominēts Čīles Nacionālās mākslas balvai Premio Altazor.

Izrādes pamatā ir viņa tautieša Huana Pablo Troncoso luga, kuras sākumpunkts ir Tenesija Viljamsa “Ilgu tramvajs”. Tās galvenā varone Blanša (aktrise Vitalija Mockevičiūtė) pēc neveiksmīgas dzīves vienā no Eiropas lielajām galvaspilsētām atgriežas neizturami smacīgajā Lietuvā. Negribīgi atgriezusies no Berlīnes, viņa slēpj savu māksliniecisko neveiksmi. Viņas progresīvās idejas sastopas ar sienu dzimtās pilsētas iesalušajā konservatīvajā vidē, ko iemieso viņas mīļotā māsa (aktrise Dalia Michelevičiūtė), kura nesen apprecējusi vīrieti, kas dzīvo aprūpes namā (aktieris Algirdas Gradauskas).

Varones ambiciozā vēlme kļūt par slavenu mākslinieci nav piepildījusies. Viņa atkal ir Austrumeiropā, nevis Rietumeiropā; laiks viņu nospiež, novecojošais ķermenis kaitina, un viņa jūtas nevienam nevajadzīga. Tikmēr viņas meita (aktrise Augustė Ona Šimulynaitė) joprojām veido savus sapņus un vēlas kļūt par slavenu stand-up komiķi. Jaunā sieviete joko par savu ģimeni un māti, izsmejot valstis, kas atrodas vēl tālāk uz austrumiem nekā Lietuva.

Šīs ironijas pilnās izrādes darbība risinās aprūpes namā, kurā valda smacējošs karstums. Te varoņi saskaras ne tikai ar fizisku nespēku un vientulību, bet arī ar vēlmēm, fantāzijām un maldiem; stāsts par nesen mirušu aprūpes darbinieku atklāj aprūpes darba skarbo realitāti. Karstuma vilnis ir kas vairāk par meteoroloģisku parādību: tas ir emocionāls stāvoklis, sociāls simptoms, neizturama spriedze. Ķermeņi sakarst, atmiņas uzliesmo, noslēpumi sāk izgaist. Ventilatori tik tikko griežas, un sviedri klusi tek pār sejām.

Te brīžiem sāpīga, te komiska izrāde ir pārdomas par nepiepildītiem solījumiem un atskats uz ģimenes saitēm, mūsdienu jaunatni un tās apsēstību ar visu jauno, aprūpēšanas grūtībām un pamešanu. Tā vēsta par ķermeņiem, kurus mūsdienu pasaule iemācījusies izmantot un aizmirst. Rietumeiropa un Austrumeiropa šeit attēlotas kā divas nogurušas pasaules paliekas — drupas, no kurām nekas jauns neizaugs.