Alice Birch: Pašnāvības anatomija

Luga “Pašnāvības anatomija” savij trīs vienas ģimenes sieviešu paaudžu stāstus. Tā aplūko vecmāmiņas, meitas un mazmeitas dzīvi un likteņus, atspoguļojot sievietes dzīves izšķirošos, arhetipiskos un savdabīgos notikumus. Tās tēmas ir ģimenes un romantisko attiecību veidošanās, paaudžu gaitā atkārtojošies modeļi un attiecību mehānismi, zaudējums, sievietēm uzspiestās sociālās gaidas, pašnāvības anatomija un grēka analīze.

“Kad uzzināju, ka sieviete piedzimst ar visām olšūnām, kas izveidojušās, kamēr viņa vēl atrodas mātes miesās, paaudžu jautājumu sāku izprast daudz fiziskākā veidā. Mūsdienās tas man ir kļuvis ļoti aktuāls: mūsu vecmāmiņu pieredze ģenētiski dzīvo mūsos; vēsturiskās traumas, ko viņas piedzīvojušas, un viņu reakcijas uz tām joprojām ir dzīvas. Tad es sev jautāju: kādas rētas nesīs mana paaudze, un kādas politiskās un vēsturiskās zīmes būs iekodētas bērnos, kuri dzīvos pēc simt gadiem?” pārdomās dalās režisore Uršulė Bartoševičiūtė, kura Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī iestudē savu pirmo izrādi.

Karolina ir sieviete tradicionālā laulībā, kura pēc klīniskās depresijas attīstīšanās nolemj izdarīt pašnāvību. Viņas meita Ana, mēģinot izbēgt no vecāku attiecībām un dzīves modeļiem, dodas uz komūnu, kur pārdomā kopienas dzīves principus un ieslīgst narkotiku atkarībā. Pēc meitas Bonas dzimšanas arī Ana pārāk drīz izvēlas pašnāvību. Savukārt Bona cenšas izbeigt pašnāvības starppaaudžu traumu un pārraut šādu izvēļu ķēdi. Viņa kļūst par ārsti un, atšķirībā no mātes, izvēlas racionālu veidu, kā sakārtot un izprast savas ģimenes vēstures smagumu: viņa meklē medicīniskas un zinātniskas atbildes. Viņa nolemj pārdot ģimenes māju un veikt sterilizāciju. Lai gan Bona ir lesbiete un nevar ar partneri radīt bioloģiskus bērnus, viņa vēlas izslēgt jebkādu iespēju turpināt šo dzimtas līniju un nodot pēcnācējiem to, ko pati mantojusi no mātes un vecmāmiņas.

Lugā Karolina, Ana un Bona attēlotas aptuveni vienā vecumā: viņas visas ir jaunas sievietes nedaudz pāri trīsdesmit, un viņu stāsti skatītājiem tiek atklāti vienlaikus. Atšķirīgie laika nogriežņi ļauj vienas ģimenes dzīvi ieraudzīt nevis kā nejaušu darbību un reakciju kopumu, bet gan kā starppaaudžu notikumu ķēdi.

Lugas autore, britu dramaturģe un scenāriste Alice Birch, pievēršas pašnāvībai anatomiski, kā liecina nosaukums: viņa nenosoda, nevērtē un neattaisno sieviešu rīcību, stāstījumā tiecoties pēc zināmas objektivitātes. Birch stāsta, ka šo darbu rakstījusi drīzāk kā partitūru, nevis lugu, ļaujot radošajai komandai un skatītājiem uz sižetu raudzīties kā detektīviem — pamanīt un fiksēt mazāk acīmredzamos simbolus, zīmes un pēdas, kas pavada šo ģimeni, un tādējādi atklāt, ko katrs no mums neapzināti atkārto, pārņem no vecākiem un nes tālāk no paaudzes paaudzē. Alice Birch darbus bieži salīdzina ar pretrunīgi vērtētās britu dramaturģes Sarah Kane lugām; viņām ir līdzīga attieksme pret mūsdienu eksistenciālismu, bieži