Tiesa un taisnīgums V

Režisors: Ingomars Vihmars
Autors: A. H. Tammsaare
Scenogrāfs, dramatizētājs un muzikālais vadītājs: Ingomars Vihmars
Gaismu mākslinieks: Marguss Vaigurs
Dziedāšanas skolotājs un dziesmu tekstu autors: Felikss Kīts
Uz skatuves: Merts Avandi (viesmākslinieks), Andruss Vāriks, Kleera Maibauma, Tambets Seling, Ando Losārs, Karina Tammaru, Kadri Rēmela, Kaido Torns, Priits Logs, Jāns Rekkors, Irena Kennika, Astra Irēne Susi, Ago Andersons

“Kas tur ienāca — kāds no mūsējiem vai svešinieks?”
Jaunpienācējs nodrebēja no galvas līdz kājām.
“Šķiet, ka kāds no mūsējiem,” viņš pēc brīža svārstīgi atbildēja.
“Bet balsi es nepazīstu,” vecais vīrs teica no tumsas.
“Šķiet pazīstama, bet…”
“Droši vien tu to nepazītu,” sacīja jaunpienācējs. “Tu to neesi dzirdējis veselu mūžību.”
Kādu brīdi piķa melnā tumsā valdīja klusums. Tad vecais vīrs sakustējās gultā, liekot tai iečīkstēties, un nedroši, gandrīz satraukti jautāja: “Vai tas tiešām esi tu, Indrek?”

Režisors Ingomars Vihmars: “Man šķiet, ka, dodot savam darbam nosaukumu ‘Tiesa un taisnīgums’, Tammsāre to nedomāja pārāk nopietni; tajā ir krietna deva ironijas. Viņš nojauta, ka cilvēki meklē un viņiem vajag nevis patiesību un taisnīgumu, bet gan līdzjūtību un mīlestību. Tiecoties pēc sava taisnīguma un meklējot patiesību, darba varoņi cīnās ar zemi, Dievu, sabiedrību, paši ar sevi un cits ar citu. Piektajā daļā viņi visi ir šīs cīņas nogurdināti un viņiem nekas cits neatliek kā padoties. Piedot sev un citiem. Ja vien šie “citi” vispār pastāv. Ja atsakies no cīņas un izlīgsti ar sevi, tu izlīgsti arī ar šiem “citiem”, un zemē iestājas miers! Stāstu patiesībā varētu nosaukt par “Piedošanu un padošanos”, “Mīlestību un līdzjūtību” vai pat “Mīlestību un nāvi”. Bet ļaujiet man būt ironiskam un tomēr nosaukt izrādi par “Tiesu un taisnīgumu”, lai gan tā patiesībā nav ne par patiesību, ne taisnīgumu, bet gan par dzīvi un mīlestību. Vai tas vispār ir mūsdienīgs stāsts? Protams, ka ne; mūsdienās cilvēki necīnās! (Tā bija ironija.)”