Tas, kas uzrakstīts manā miesā – 21.11

Izrādē “Tas, kas uzrakstīts manā miesā” uz skatuves ir cilvēks, taču viņš nav galvenais varonis. Viņš atrodas Telpā. Parastā daudzdzīvokļu namā. Cilvēks ir Telpas varā, un Telpai ir pašai sava griba un spēja diktēt notikumu gaitu. Telpa pieprasa no saviem iemītniekiem kalpību, pretī piedāvājot mājīgumu, drošības sajūtu, sausu vietu un jumtu virs galvas, kad slikti laikapstākļi mūs iedzen savā būdā. Pretī mēs labojam jumtu, beržam grīdas, mainām tapetes, salabojam ļodzīgo galda kāju, mazgājam veļu, izdauzām paklājus, nododam ūdens skaitītāja rādījumus, tīrām kāpņu telpu, uzkopjam tualeti, kurinām krāsni un lāpām galdautu. Vannas istabas noteka atkal ir aizsērējusi, laikam jāsāk gatavot ēst, plīts ir tik netīra, kafijai nav piena, vēlāk jāiegriežas veikalā un jāpaņem desa rīta maizei. Kas atkal tur tagad taurē zem loga… Marikas Vaarikas, Lauri Lesta un Urmasa Līsa izrāde raugās starp pasaulēm. Tā vienlaikus ir teātra izrāde un telpiska instalācija, skaņu ainavu kolāža un antropoloģisks novērojums. Izrādē dzimst ikdienišķi mirkļi un eksistenciāli izvirdumi; uzmanības centrā ir realitāte, varbūt arī hiperrealitāte — viss, kas dzimst un paliek nepamanīts ikvienā Telpā. Autori un izpildītāji: Marika Vaarik, Lauri Lest, Urmas Lüüs. Pirmizrāde 2026. gada 5. septembrī Ekspeditsiooni studijā Krulli namā. Urmass Līss ar saviem instalācijās balstītajiem vietu meklējumiem ir virzījies arvien aptverošāku un totālāku telpu virzienā. Šīs instalācijas bieži varēja aplūkot kā no skatuvesdarbiem sastingušu sekundi, ko cilvēks pats piepilda ar savu iztēli. Cilvēkus ieskaujošie objekti darbojas kā savdabīgi gara katalizatori. Lauri Lesta daiļradi atkārtoti raksturo telpiskums, un savās instalācijās viņš bieži izmanto sadzīves priekšmetus, atdzīvinot tos ar skaņas un gaismas palīdzību. Arī viņa instalācijās skatītājs darbu pieredz no visām pusēm, telpiski.