
Aleksandr Popov “Kāpēc es paliku...?”
Oriģinālais nosaukums: ALEKSANDR POPOV "MIKS MA JÄIN ...?"
- Kad
- Ceturtdiena 26.11.2026 · 19:00–20:00Igaunijas laiks
- Organizators
- Aleksandr Popov
- Cena
- no 5 €
Pievienot kalendāram
Izpildītājs: Aleksandr Popov
Žanrs: Stand-up komēdija
Valoda: igauņu
Ilgums: 60 min
Biļetes: €5/€10
“Kāpēc es paliku...?” ir intīma, skarbi godīga stunda, kurā netrūkst melnā humora un kura pēta dzīvi bezdibeņa malā — vietā, kur cerība un izmisums saduras ar absurdu. Tas ir atskats uz dzīvi, kas gandrīz nemaz netika nodzīvota. Pārdomas par brīžiem, kad pasaule šķita pārāk skaļa, ķermenis — pārāk noguris, bet prāts — pārāk apjucis, lai turpinātu. Autors ved skatītājus cauri personīgiem sabrukumiem, pašironijai un garīgajai lejupslīdei, darot to ar pārsteidzošu skaidrību, humoru un drosmīgu atklātību par sevi.
Šī stunda vaicā ne tikai “Kāpēc es gandrīz aizgāju no dzīves?”, bet arī “Kāpēc es to neizdarīju?” — un kāda jēga dzīvei pēc tukšuma pieredzēšanas. Tas ir humoristisks un traģisks dialogs ar savu ķermeni un prātu, kas aicina skatītājus ne tikai smieties līdzi, bet arī ielūkoties savās iekšējās ēnās. Jo dažkārt, pietiekami ilgi veroties bezdibenī, pēkšņi atklājas, ka tas smaida kā muļķis... Un šis muļķis esi tu!
“2023. gada 11. jūlijs — diena, kurai vajadzēja būt manai pēdējai tikšanās reizei ar šo pasauli, kas pilna posta un tumšu brīžu. Pasaule, kurā valda pastāvīgas, minorā skanošas, dvēseli plosošas ciešanas, ko dzīve spēlē uz vijoles runājošajam pērtiķim. Tam vajadzēja būt visa beigām. Ironiski, ka piedzīvoju kaut ko tādu, ko dēvē par ārpusķermeņa pieredzi. Bija tā, it kā es būtu vērotājs, kas noskatās, kā rīkojas mans paša cilvēka vraks, kurš gribēja izbeigt savu dzīvi. Man bija pat pietiekami skaidrs prāts, lai uzrakstītu atvadu vēstuli, vienlaikus uzņemot visu dekadences un tumsas absurdu. Taču pēc rakstīšanas pabeigšanas gaisā kaut kas vēl palika karājamies. Kaut kas palika neatrisināts. Es nespēju saprast: kā lai turpinu tālāk?
Šī stunda ir par to starpbrīdi, kad stāvi uz lēmuma sliekšņa, kas sola izbeigšanos. Ne tikai par to, kāpēc gribēju aiziet, bet arī par to, kāpēc neaizgāju. Tajā brīdī es savā galvā biju gandrīz visu zaudējis. Mājas bija kļuvušas par jēdzienu, nevis vietu. Mans ķermenis bija nogurusi, satrūdoša čaula. Manas maņas bija nākotnes vīziju juceklis, ko baroja pagātnes kļūdas. Es biju viens un pārņemts. Es gribēju aiziet...
Tā ir saruna ar sevi. Ar savu spokaino atspulgu. Stāsts par aizspriedumiem un pašapmānu, kas gadu gaitā uzkrājušies kā putekļu kārta uz grāmatu plauktiem prāta pilī. Es tik ļoti centos ļauties kritienam bezdibenī, ka uz mirkli aizmirsu dzīvot. Un tieši tad, kad stāvēju bezdibeņa malā savas sašķeltās pasaules uztveres mozaīkā, es atcerējos visus tos absurdos brīžus, kas mani bija atveduši līdz šai malai.” #tallinnfringe2026
Informācija nāk no avota. Izmaiņas pārbaudi pie organizatora.