
Alissa Šnaider: Solo. Ik pa laikam.
Oriģinālais nosaukums: Alissa Šnaider "Soolo. Vahete vahel."
- Kad
- Sestdiena 27.02.2027 · 19:30–21:00Igaunijas laiks
- Organizators
- Kanuti Gildi SAAL
- Cena
- no 9,50 €
Pievienot kalendāram
Mēs vienmēr kaut ko gaidām. Gaidām, kad kāds atnāks. Kad kaut kas mainīsies. Atļauju. Mūsu kārtu. Viena sieviete tur galvu savā īpašā veidā. Otra sieviete to pamana. Pēc gadiem viņa pieķer sevi darām to pašu. Kaut kur kāds gaida, kad beigsies karš. Kaut kur citur bērns gaida piedzimšanu. Kāds gaida ziņu, kas nekad nepienāks. Kāds ir aizmirsis, ko gaidīja. Dažreiz gaidām dažas minūtes. Dažreiz ap to veidojam visu savu dzīvi. Mēs piedzimstam stāstā, kas jau ir sācies. Ģimenē, valodā, valstī. Cilvēki, kurus nekad neesam satikuši, jau ir veidojuši to, par ko kļūs mūsu dzīve. Viņu žesti var parādīties mūsu ķermeņos, pirms mēs uzzinām viņu vārdus. Es skatos uz viņu un sāku salikt sevi kopā no tā, ko redzu. Viņas žestus, pārliecību, atjautību. To, kā viņa tur galvu. To, kā viņa aizņem telpu. Es mēģinu viņu atdarināt. Dažreiz man tas izdodas. Dažreiz es kļūstu par kādu, kuru nekad neesmu satikusi. Ko vēl var mantot? Veidu, kā klusēt. Noteiktas bailes. Spēju rūpēties par kādu. Nespēju pašiem lūgt, lai par mums rūpējas. Poza. Valoda. Pārliecība, ka notiks kaut kas slikts vai ka kāds galu galā atgriezīsies. Mēs arī iemācāmies gaidīt cits no cita. Agrāk domāju, ka ķermenis pieder cilvēkam, kas tajā dzīvo. Tad sāku ievērot, cik daudz kas tajā, šķiet, nāk no kaut kurienes citurienes. Mēs iemācāmies, kuriem ķermeņiem ir atļauts aizņemt telpu. Kurus vajag labot. Kuriem drīkst pieskarties, kurus drīkst uzlūkot, atdarināt. Mēs iemācāmies sevi redzēt citu acīm, un reizēm paiet gadi, līdz mums izdodas izrauties no šī skatiena. Neviens mums nepasaka, kurā brīdī atdarināšana kļūst par vajadzību. Kad cita cilvēka esības veids kļūst par ceļvedi. Kad es vairs nevēlos tikai viņas skropstas, bet sāku vēlēties viņas ķermeni. Man vajag viņas ķermeni, lai justos droši. Vai vismaz es tā domāju. Mana māte reiz man jautāja, ko vēl iespējams darīt, kamēr mēs abas esam dzīvas. Es domāju par šo jautājumu. Es domāju par savu vecmāmiņu, kura nomira, kamēr tapa šis darbs. Es domāju par to, ko mantojam no cilvēkiem, kas joprojām ir mums līdzās, un ko pamanām tikai tad, kad viņu vairs nav. Ķermenis nav galīgs dzīves pieraksts. Tas mainās, kamēr mēs uz to skatāmies. Caur to plūst laiks. Tāpat arī vēsture. Tāpat arī notikumi, kas risinājušies citur, pirms mēs piedzimām, iesaistot cilvēkus, kuru vārdus mēs, iespējams, nekad neuzzināsim. Kas no kaut kā tāda, ko ķermenis nekad nav tieši pieredzējis, tajā paliek? Varbūt kāda kustība. Klusums. Gatavība aiziet. Veids, kā roka sniedzas pēc citas rokas. Varbūt nekas tāds, ko mēs varētu atpazīt. Ir lietas, ko mēs nododam tālāk, paši to neapzinoties. Ir lietas, no kurām atsakāmies, bet tik un tā nesam sev līdzi. Ir lietas, ko atkārtojam, līdz tās kļūst gandrīz neatpazīstamas. Un ir lietas, kas beidzas ar mums, lai gan mēs, iespējams, nekad neuzzināsim, kuras tās ir. Viena sieviete atkārto citas sievietes žestu. Kāds cits vēro. Kaut kur kāds joprojām gaida. Pagātne ne vienmēr paliek aiz mums. Nākotne ne vienmēr pienāk pirms mums. Dažreiz šķiet, ka tās pastāv vienā ķermenī, vienā telpā, vienā gaistošā mirklī. Es domāju par savu māti. Savu vecmāmiņu. Sievietēm, kuras nekad neesmu pazinusi. Tām, kuru kustības atkārtoju, nezinot viņu vārdus. Tām, kuras vēl nav piedzimušas, bet kuras kādu dienu skatīsies manā virzienā. Kas notiek starp diviem cilvēkiem, kad kaut kas pāriet no viena pie otra? Kam tas pēc tam pieder? Es joprojām domāju par to, kas ir iespējams, kamēr mēs abas esam dzīvas. Pa to laiku.
Alissa Šnaidera ir māksliniece, horeogrāfe un fotogrāfe, dzimusi Tallinā 1985. gadā. Viņa ieguvusi maģistra grādu Sandberg Instituut Amsterdamā. Runā, ka viņa esot veidota no dūmiem. Visticamāk, tā nav taisnība, lai gan pierādījumi joprojām ir neskaidri. Viņa strādā ar ķermeņiem, attēliem, žestiem un situācijām, kas atsakās palikt vienas disciplīnas robežās. Viņu interesē, kas mainās, kad kaut kas pāriet no viena cilvēka pie otra, kad attēls kļūst par atmiņu vai kad pazīstams žests parādās nepazīstamā ķermenī. Viņas darbs var sākties ar cilvēku, priekšmetu, jautājumu vai neveiklu klusumu. Ne vienmēr ir skaidrs, kas bija pirmais. Viņa turpina pētīt.
Piedalās: Maike Lond, Mari-Ann Valkna, mamma, Kristiina Tinnu Tang, Kenn-Erik Kannike, Edith Karlsson, Hennadi Proskurov, Annika Üprus, Maarja Kalmre, Marina Žilkina, Raimundas Malašauskas
Informācija nāk no avota. Izmaiņas pārbaudi pie organizatora.