KUSMIS SaglabātieVisi pasākumi

Alissa Šnaider: Solo. Laiku pa laikam.

Oriģinālais nosaukums: Alissa Šnaider "Soolo. Vahete vahel."

Kad
Piektdiena 26.02.2027 · 19:30–21:00Igaunijas laiks
Organizators
Kanuti Gildi SAAL
Cena
no 9,50 €
Biļetes un informācija
Pievienot kalendāram
Google CalendarOutlook
Saglabāt
WhatsApp
Kanuti Gildi Saal, Pikk 20, 10133 Tallinn, Harju maakondAtvērt KUSMIS kartē

Mēs vienmēr kaut ko gaidām. Gaidām, kad kāds atnāks. Kad kaut kas mainīsies. Atļauju. Savu kārtu. Viena sieviete tur galvu īpašā veidā. Otra sieviete to pamana. Pēc gadiem viņa pieķer sevi darām to pašu. Kaut kur kāds gaida, kad beigsies karš. Citviet bērns gaida piedzimšanu. Kāds gaida ziņu, kas nekad nepienāks. Kāds ir aizmirsis, ko gaidīja. Dažreiz gaidām dažas minūtes. Dažreiz ap to veidojam visu savu dzīvi.

Mēs piedzimstam stāstā, kas jau ir sācies. Ģimenē, valodā, valstī. Cilvēki, kurus nekad neesam satikuši, jau ir ietekmējuši to, kāda būs mūsu dzīve. Viņu žesti var parādīties mūsu ķermenī, pirms vēl zinām viņu vārdus. Es skatos uz viņu un sāku salikt sevi kopā no tā, ko redzu. Viņas žestiem, pašpārliecinātības, izveicības. Veida, kā viņa tur galvu. Veida, kā viņa ieņem telpu. Es mēģinu viņu atdarināt. Dažreiz man izdodas. Dažreiz es kļūstu par kādu, ko nekad neesmu satikusi.

Ko vēl var mantot? Veidu, kā klusēt. Zināmas bailes. Spēju rūpēties par kādu. Nespēju pašām lūgt rūpes. Stāju. Valodu. Pārliecību, ka notiks kaut kas slikts vai ka kāds beidzot atgriezīsies. Arī gaidīt mēs mācāmies cita no citas.

Agrāk domāju, ka ķermenis pieder cilvēkam, kas tajā dzīvo. Tad sāku pamanīt, cik daudz no tā, šķiet, nāk no citurienes. Mēs mācāmies, kuriem ķermeņiem ir atļauts aizņemt telpu. Kurus vajag izlabot. Kurus drīkst aizskart, vērot, atdarināt. Mēs mācāmies ieraudzīt sevi citu acīm, un dažkārt paiet gadi, līdz izdodas atbrīvoties no šī skatiena.

Neviens mums nepasaka, kurā brīdī atdarināšana kļūst par vajadzību. Kad cita cilvēka esības veids kļūst par ceļvedi. Kad es vairs nevēlos tikai viņas skropstas, bet sāku vēlēties viņas ķermeni. Man vajag viņas ķermeni, lai justos drošībā. Vai vismaz es tā domāju.

Mamma man reiz jautāja, ko vēl ir iespējams darīt, kamēr mēs abas esam dzīvas. Es domāju par šo jautājumu. Domāju par savu vecmāmiņu, kura nomira, kamēr tapa šis darbs. Domāju par to, ko mantojam no cilvēkiem, kuri vēl ir mums līdzās, un ko pamanām tikai tad, kad viņu vairs nav.

Ķermenis nav dzīves galīgais pieraksts. Tas mainās, kad uz to skatāmies. Caur to plūst laiks. Tāpat arī vēsture. Un notikumi, kas risinājušies citur, pirms mēs piedzimām, iesaistot cilvēkus, kuru vārdus, iespējams, nekad neuzzināsim. Kas paliek ķermenī no tā, ko tas nekad nav tieši pieredzējis? Varbūt kustība. Klusums. Gatavība aiziet. Veids, kā roka pastiepjas pretī citai rokai. Varbūt nekas tāds, ko mēs spētu atpazīt.

Ir lietas, ko nododam tālāk, paši to neapzinoties. Ir lietas, no kurām atsakāmies, bet tik un tā nesam sev līdzi. Ir lietas, ko atkārtojam, līdz tās kļūst gandrīz neatpazīstamas. Un ir lietas, kas beidzas ar mums, lai gan mēs, iespējams, nekad neuzzināsim, kuras tās ir.

Viena sieviete atkārto otras sievietes žestu. Kāds cits vēro. Kaut kur kāds joprojām gaida. Pagātne ne vienmēr paliek aiz mums. Nākotne ne vienmēr pienāk no priekšas. Dažreiz šķiet, ka tās abas mājo vienā un tajā pašā ķermenī, tajā pašā telpā, tajā pašā gaistošajā mirklī.

Es domāju par savu mammu. Vecmāmiņu. Sievietēm, kuras nekad neesmu pazinusi. Tām, kuru kustības atkārtoju, nezinot viņu vārdus. Tām, kuras vēl nav piedzimušas, bet kādu dienu raudzīsies uz mani. Kas notiek starp diviem cilvēkiem, kad kaut kas pāriet no viena pie otra? Kam tas pieder pēc tam?

Es joprojām domāju par to, kas ir iespējams, kamēr mēs abas esam dzīvas. Pa to laiku.

Alissa Šnaider ir māksliniece, horeogrāfe un fotogrāfe, dzimusi Tallinā 1985. gadā. Viņa ir ieguvusi maģistra grādu Amsterdamas Sandberg Instituut. Runā, ka viņa esot veidota no dūmiem. Visticamāk, tā nav taisnība, lai gan pierādījumi joprojām nav skaidri. Viņa strādā ar ķermeņiem, attēliem, žestiem un situācijām, kas atsakās palikt vienas disciplīnas robežās. Viņu interesē, kas mainās, kad kaut kas pāriet no viena cilvēka pie otra, kad attēls kļūst par atmiņu vai pazīstams žests parādās nepazīstamā ķermenī. Viņas darbs var sākties ar cilvēku, priekšmetu, jautājumu vai neveiklu klusuma brīdi. Ne vienmēr ir skaidrs, kas bija pirmais. Viņa turpina pētīt.

Piedalās: Maike Lond, Mari-Ann Valkna, mama, Kristiina Tinnu Tang, Kenn-Erik Kannike, Edith Karlsson, Hennadi Proskurov, Annika Üprus, Maarja Kalmre, Marina Žilkina, Raimundas Malašauskas

Skatīt avotu

Informācija nāk no avota. Izmaiņas pārbaudi pie organizatora.