
Alissa Šnaider: Solo. Tagad un toreiz.
Oriģinālais nosaukums: Alissa Šnaider "Soolo. Vahete vahel."
- Kad
- Sestdiena 06.02.2027 · 19:30–21:00Igaunijas laiks
- Organizators
- Kanuti Gildi SAAL
- Cena
- no 9,50 €
Pievienot kalendāram
Mēs vienmēr kaut ko gaidām. Gaidām, kad kāds atnāks. Kad kaut kas mainīsies. Atļauju. Mūsu kārtu. Viena sieviete tur galvu sev raksturīgā veidā. Otra sieviete to pamana. Pēc gadiem viņa pieķer sevi darām to pašu. Kaut kur kāds gaida, kad beigsies karš. Kaut kur citur bērns gaida piedzimšanu. Kāds gaida ziņu, kas nekad nepienāks. Kāds ir aizmirsis, ko gaidīja. Dažreiz mēs gaidām dažas minūtes. Dažreiz ap to veidojam visu savu dzīvi.
Mēs piedzimstam stāstā, kas jau ir sācies. Ģimene, valoda, valsts. Cilvēki, kurus nekad neesam satikuši, jau ir ietekmējuši to, kā veidosies mūsu dzīve. Viņu žesti var izpausties mūsu ķermenī, pirms mēs uzzinām viņu vārdus. Es skatos uz viņu un sāku salikt sevi kopā no tā, ko redzu. Viņas žesti, pašpārliecinātība, attapība. Veids, kā viņa tur galvu. Veids, kā viņa aizņem telpu. Es mēģinu viņu atdarināt. Dažreiz man tas izdodas. Dažreiz es kļūstu par kādu, ko nekad neesmu satikusi.
Ko vēl var mantot? Veidu, kā klusēt. Zināmas bailes. Spēju rūpēties par kādu. Nespēju pašiem lūgt, lai par mums rūpējas. Stāju. Valodu. Pārliecību, ka notiks kas slikts, vai ka kāds beidzot atgriezīsies. Arī gaidīt mēs mācāmies cits no cita.
Agrāk es domāju, ka ķermenis pieder cilvēkam, kurš tajā dzīvo. Tad sāku pamanīt, cik daudz tajā, šķiet, nāk no citurienes. Mēs mācāmies, kuriem ķermeņiem ir atļauts aizņemt vietu. Kurus vajag izlabot. Kuriem drīkst pieskarties, kurus drīkst vērot un atdarināt. Mēs mācāmies sevi redzēt citu acīm, un dažreiz paiet gadi, līdz izdodas izrauties no šī skatiena.
Neviens mums nepasaka, kurā brīdī atdarināšana kļūst par vajadzību. Kad cita cilvēka esības veids kļūst par ceļvedi. Kad es vairs nevēlos tikai viņas skropstas, bet sāku vēlēties viņas ķermeni. Man vajag viņas ķermeni, lai justos drošībā. Vai vismaz es tā domāju.
Mana māte reiz man jautāja, ko vēl ir iespējams darīt, kamēr mēs abas esam dzīvas. Es domāju par šo jautājumu. Es domāju par savu vecmāmiņu, kura nomira, kamēr tapa šis darbs. Es domāju par to, ko mantojam no cilvēkiem, kuri joprojām ir mums līdzās, un ko pamanām tikai tad, kad viņu vairs nav.
Ķermenis nav galīgais dzīves pieraksts. Tas mainās, kamēr mēs uz to skatāmies. Caur to plūst laiks. Tāpat arī vēsture. Tāpat notikumi, kas norisinājušies citur, pirms mūsu dzimšanas, iesaistot cilvēkus, kuru vārdus mēs, iespējams, nekad neuzzināsim. Kas no kaut kā tāda, ko ķermenis nav pieredzējis pats, tajā paliek? Varbūt kustība. Klusums. Gatavība aiziet. Veids, kā roka sniedzas pēc citas rokas. Varbūt nekas tāds, ko mēs prastu atpazīt.
Ir lietas, ko nododam tālāk, pašiem to neapzinoties. Ir lietas, no kurām atsakāmies, bet tik un tā nesam sev līdzi. Ir lietas, ko atkārtojam, līdz tās kļūst gandrīz neatpazīstamas. Un ir lietas, kas beidzas ar mums, lai gan mēs, iespējams, nekad neuzzināsim, kuras tieši.
Viena sieviete atkārto otras sievietes žestu. Kāds cits to vēro. Kaut kur kāds joprojām gaida. Pagātne ne vienmēr paliek aiz mums. Nākotne ne vienmēr ierodas pirms mums. Dažreiz šķiet, ka tās abas ir vienā un tajā pašā ķermenī, vienā un tajā pašā telpā, vienā gaistošā mirklī.
Es domāju par savu māti. Savu vecmāmiņu. Sievietēm, kuras nekad neesmu pazinusi. Tām, kuru kustības atkārtoju, nezinot viņu vārdus. Tām, kuras vēl nav dzimušas, bet kādu dienu raudzīsies uz mani. Kas notiek starp diviem cilvēkiem, kad kaut kas pāriet no viena pie otra? Kam tas pieder pēc tam?
Es joprojām domāju par to, kas ir iespējams, kamēr mēs abas esam dzīvas. Pa to laiku.
Alissa Šnaider ir māksliniece, horeogrāfe un fotogrāfe, dzimusi Tallinā 1985. gadā. Viņa ieguvusi maģistra grādu Amsterdamas Sandberg Instituut. Runā, ka viņa esot veidota no dūmiem. Visticamāk, tā nav taisnība, lai gan pierādījumi joprojām nav skaidri. Viņa strādā ar ķermeņiem, attēliem, žestiem un situācijām, kas atsakās palikt vienas disciplīnas robežās. Viņu interesē, kas mainās, kad kaut kas pāriet no viena cilvēka pie otra, kad attēls kļūst par atmiņu vai kad pazīstams žests parādās nepazīstamā ķermenī. Viņas darbs var sākties ar cilvēku, priekšmetu, jautājumu vai neveiklu klusuma brīdi. Ne vienmēr ir skaidrs, kas bijis pirmais. Viņa turpina pētīt.
Piedalās: Maike Lond, Mari-Ann Valkna, mamma, Kristiina Tinnu Tang, Kenn-Erik Kannike, Edith Karlsson, Hennadi Proskurov, Annika Üprus, Maarja Kalmre, Marina Žilkina, Raimundas Malašauskas.
Informācija nāk no avota. Izmaiņas pārbaudi pie organizatora.