Gaidot Godo

Tāpat kā ikviens Rimas Tuminas iestudējums, arī šis nav izņēmums: „Gaidot Godo” izauga no Valsts Viļņas Mazā teātra iekšējās dzīves — tā ritmiem, noskaņām un vajadzībām. Šis darbs, kas tapis pēc Nobela prēmijas laureāta Semjuela Beketa leģendārās lugas, pirmoreiz tika izrādīts 2002. gada pašās beigās, un tā iekļaušana teātra repertuārā nebija nejauša. Iestudējums, kas dzima nepabeigtās, vēl remontējamās teātra telpās, ne tikai pauda teātra ļaužu noskaņojumu un gaidas, bet šķita izaudzis arī no šīs nabadzīgās, noslēpumainības apvītās velvju telpas. Jau mēģinājumu laikā režisors uzstāja, ka to nedrīkst saukt par lugu, bet gan par „teātra vakaru”. Nepabeigta skatuves darba iespaids, kas neuzspiež konkrētu interpretāciju, tika saglabāts arī tad, kad iestudējums pirmizrādi piedzīvoja 2006. gadā. Kopā ar radošo komandu un tikai pieciem aktieriem režisors iegremdē skatītājus blīvā un aizraujošā atmosfērā, aicinot pievienoties izsmalcinātai teātra spēlei un kļūt par teātra dzimšanas lieciniekiem. Šajā iestudējumā, kas ir rotaļīgs, improvizācijas un smieklu pilns, bet vienlaikus apveltīts ar savādu „sapņainību”, noteicēji nav režisors, bet gan aktieri. Improvizācijas virtuoza Andrius Žebrauskas un viņa līdzvērtīgā partnera Arvydas Dapšys šķietami neizsmeļamais aktiermeistarības diapazons aizrauj skatītājus un izvada viņus cauri visdažādākajām emocijām.