Es biju vienīgā, kurai izdevās izbēgt

“Kad pasaule beidzās, četras sievietes palika vienas. Nav skaidrs, kur viņas atrodas. Varbūt šķīstītavā. Varbūt teātrī. Varbūt pasaulē, kas palikusi pēc katastrofas. Vietā starp dzīvību un nāvi. Vai arī tā nemaz nav vieta, ko mēs spētu atpazīt. Atbilde nav svarīga. Svarīgi ir tas, ka viņas ir šeit. Viņas precīzi nezina, kas noticis. Viņas nezina, vai ārpus viņām vēl kaut kas pastāv. Viņas atceras savu agrāko dzīvi, taču nav skaidrs, cik daudz no atmiņām ir īsts un cik daudz — iztēles, izkropļotas pieredzes vai mēģinājuma saglabāt pasauli, kuras, iespējams, vairs nav. Tomēr viņas uzvedas tā, it kā šī pasaule joprojām pastāvētu. Viņas sarunājas. Gaidа. Strīdas. Atceras. Smejas. Izdomā noteikumus. Atkārtojas. Veic dažādas darbības. No tā, kas palicis pāri, viņas cenšas radīt kaut kādu kārtību. Viņas atkal un atkal mēģina uzbūvēt pasauli no jauna, lai nebūtu jāatzīst, ka tās vairs nav. Šī nav izrāde par katastrofu. Tā ir izrāde par cilvēkiem, kuri dzīvo pēc katastrofas, bet joprojām vēlas dzīvot tā, it kā tā nekad nebūtu notikusi. Kolektīvs nemiers, sajūta, ka sabrūk sabiedrība un civilizācija. Izrāde pēta nevis pašu katastrofu, bet cilvēka spēju tai pielāgoties. Kā dzīvot pasaulē, izliekoties, ka nepamanām — tā deg? Kā mēs spējam smieties, sarunāties un strīdēties par ikdienas sīkumiem, lai gan dziļi sevī jūtam, cik trausla ir sistēma, kurā dzīvojam? Kā katastrofa kļūst par ikdienu? Un cik ilgi cilvēks spēj dzīvot, izlikdamies, ka nekas nenotiek? Četras sievietes no tā, kas palicis pāri, atkal rada pasauli. Taču tā nebūt nav pasaule, ko mēs atpazītu. Tā var būt fragmentāra, izkropļota, absurda. Priekšmeti var kļūt par to, kas tie nekad nav bijuši. Ķermenis var kļūt par telpu. Izrāde kļūst par radikālu rīcību: tā ir teātris nevis par produktivitāti, bet par izdzīvošanu. Nevis stāsta izstāstīšana, bet cilvēku mēģinājums saglabāt veselo saprātu. Nevis pasaules atjaunošana, bet mēģinājums pārliecināt sevi, ka pasaule joprojām pastāv. Četras sievietes rada savu realitāti no savas agrākās dzīves atliekām,” saka režisors un scenogrāfs Artūras Areima. Viena no nozīmīgākajām mūsdienu dramaturģēm Kerilas Čērčilas (dzimusi 1938. gadā) luga *Escaped Alone* (2016) ir četru sieviešu saruna par mūsdienu pasauli un reāliem — vai varbūt iedomātiem — draudiem. Lai gan Čērčilas luga sarakstīta pirms desmit gadiem, šodien tā ir ļoti aktuāla, jo pievēršas tēmām, kas saistītas ar mūsdienu bailēm: klimata krīzei, sociālajai izolācijai un politiskajai un psiholoģiskajai nestabilitātei. Britu dramaturģe, kas pazīstama ar lugām par varas ļaunprātīgu izmantošanu un sieviešu centieniem darboties vīriešu dominētās sistēmās, šajā lugā pievēršas cilvēka bezspēcībai. Režisors izvēlas par grūtībām runāt ar humoru, aicinot skatītājus atkāpties soli atpakaļ un paraudzīties uz sevi no malas. Šajā Lietuvai un visai pasaulei grūtajā laikā — kad notiek kari un valda saspringta ģeopolitiskā situācija, pastāv globālās sasilšanas un piesārņojuma radīti ekoloģiski draudi, kā arī digitālās pasaules radīti apdraudējumi — izrāde aicinās skatītājus pārdomāt…