Birutė Kapustinskaitė: Stand-up par jēgu un bezjēdzību

◊ 2024. gada Zelta skatuves krusts. Labākā aktrise – Vitalija Mockevičiūtė ◊ 2024. gada Zelta skatuves krusts. Labākais dramaturģiskais darbs – Birutė Kapustinskaitė
“Kad mani uzaicināja izveidot šo numuru, es teicu: ‘Labi, es to izdarīšu, bet jums jāzina — tas būs drūms.’ Viņi teica: ‘Ļoti labi, cilvēkiem patīk drūmas lietas.’ Es teicu: ‘Tiešām?’ Viņi atbildēja: ‘Jā.’ Es teicu: ‘Nu, tad aiziet.’”

Pirmo reizi stand-up komēdija nonāk uz teātra skatuves — tas ir žanrs, kas ar smieklu palīdzību attīra ne tikai stāstītāju, bet arī klausītāju. Likt kādam citam smieties patiešām nav viegls uzdevums. Vēl grūtāk ir, ja teātris humoru izmanto kā saziņas veidu, skart sāpīgas tēmas, kas ir tuvas mums visiem: skumjas, zaudējumu un pašnāvību. Ierosināt cilvēkā ko negaidītu, palīdzēt viņam pasmieties pašam par sevi un paskatīties uz sāpīgo pieredzi no malas, lai viņš spētu ar to samierināties.

Dramaturģe Birutė Kapustinskaitė un režisore Eglė Švedkauskaitė, pirmoreiz sadarbojoties, aicina skatītājus iepazīt jaunas teātra formas un caur stand-up komēdijas numuru ielūkoties kādas ģimenes zaudējumā. Lugas varoņi ir Māte — slavena televīzijas raidījumu vadītāja — un Dēls — veiksmīgs stand-up komiķis. Nevienam no viņiem netrūkst vārdu, tomēr pēc Tēva nāves viņiem ir grūti sazināties. Šis ir stāsts par dusmu, kauna un vainas apziņas atlaišanu un mēģinājumiem rast veidus, kā atvērties ievainojamībai un vienam otram.

“‘Stand-up par jēgu un bezjēdzību’ ir komēdijdrāma par galveno varoņu centieniem sazināties pēc tēva nāves. Tumšais humors, pašironija un stāstnieciskais humors (stand-up) apvienojas ar drāmu, savijot stāstu par zaudējumu, par mātes un dēla attiecībām ar sabiedrības attieksmi pret sērām un par nepieciešamību pielāgoties, kas no tā izriet,” stāsta dramaturģe Birutė Kapustinskaitė.

“Es uzskatu, ka teātrim kā publiskam saziņas līdzeklim ar plašu auditoriju būtu jārunā ne tikai par varonīgu nāvi un upurēšanos, bet arī par garīgo veselību — vienkārši un bez mītiem. Tam jāseko tam, kas sabiedrībā notiek šeit un tagad, un jāveicina empātija pret cilvēkiem, kuri saskaras ar depresiju un citām garīgām slimībām. Šī izrāde ir veids, kā runāt par cerību un gribu dzīvot, pat tad, kad šķiet, ka nezini, kā to darīt,” saka režisore Eglė Švedkauskaitė.

Izrādes tapšanu finansēja arī Eiropas Savienības programma “Radošā Eiropa”. Izrādi finansē: Partner: