Viljams Šekspīrs: traģēdija „Romeo un Džuljeta”

◊ 2003. gada Zelta skatuves krusts — labākais režisors: Oskaras Koršunovas ◊ 2003. gada Zelta skatuves krusts — labākais scenogrāfs: Jūratė Paulėkaitė
Pirmizrāde: 2003. gada 13. jūnijā. Atjaunotā iestudējuma pirmizrāde Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī: 2015. gada 6. februārī.
Režisors: Oskaras Koršunovas

Šekspīra darbu „Romeo un Džuljeta” visbiežāk iztēlojas kā romantiskas mīlestības slavinājumu. Patiesībā tā ir sociāla drāma, kurā ikdienišķa mīlestība dramatisku apstākļu vidū iegūst visaugstāko traģisko rezonansi. Šajā traģēdijā mani visvairāk saista tas, ka mīlestība dzimst un plaukst naida vidū, Veronas kara atmosfērā. Es vēlējos uzsvērt šo paradoksu: naids nogalina, taču tieši naids iededz mīlestības dzirksti. Par to var runāt arī dievišķā līmenī: mīlestība dzimst no naida, lai to uzveiktu. Varbūt pats naids patiesībā rodas no nekā. Montagu un Kapuletu piemērs ir zīmīgs tieši tāpēc, ka vairs neviens nezina viņu naida iemeslu. Kara iemesls jau sen ir aizmirsts. Jaunais Tibalts pieņem naidu un aizstāv to kā tradīciju. Mēs bieži glabājam tradīcijas, kas it kā pastāvošu atšķirību dēļ rada pretstatu un uztur naidu. Diemžēl šo principu izmanto arvien biežāk: sabiedrību vieno, meklējot ienaidniekus. Iestudējot šo izrādi, vēlējos izpētīt, kā naids veido atšķirības un kļūst par visa cēloni. Man šķiet, ka naids ir atšķirību pamatā: tas rada ilūziju par Montagu un Kapuletu atšķirībām, maldina viņus un vēl vairāk sanaido. Šādi tiek sašķeltas visas sabiedrības. Mīlestība dzēš atšķirības. Tā vienīgā parāda, ka pamatā starp dzimtām nav konflikta. Mīlestība rada brīvību, un brīvībā nav pretstatu. Diemžēl Romeo un Džuljeta brīvību rod tikai nāvē. Brīvība, ko viņi upurē, iznīcina ne vien modernitāti, ko iemieso bērni, bet arī tradīciju, ko tik ļoti lolo viņu vecāki.

Iestudējuma producents: OKT / Viļņas pilsētas teātris
Kopproducenti: Aviņonas festivāls, Remšeidas pilsētas teātris, Lietuvas Republikas Kultūras ministrija, THEOREM programma