Viljams Šekspīrs: Romeo un Džuljetas traģiskā vēsture

◊ 2003. gada Zelta skatuves krusts. Labākais režisors – Oskaras Koršunovas ◊ 2003. gada Zelta skatuves krusts. Labākais scenogrāfs – Jūratė Paulėkaitė

Pirmizrāde: 2003. gada 13. jūnijā. Atjaunotās izrādes pirmizrāde Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī: 2015. gada 6. februārī.

Režisors: Oskaras Koršunovas

Šekspīra lugu “Romeo un Džuljeta” visbiežāk iztēlojas kā romantiskas mīlestības slavinājumu. Patiesībā tā ir sociāla drāma, kurā parasta mīlestība dramatisku apstākļu vidū iegūst visaugstāko traģisko intensitāti. Šajā traģēdijā mani visvairāk saista tas, ka mīlestība dzimst un plaukst naidā, Veronas kara atmosfērā. Vēlējos uzsvērt šo paradoksu: naids nogalina, taču tieši naids iededz mīlestības dzirksti. Par to var runāt arī dievišķā līmenī: mīlestība dzimst no naida, lai to pārvarētu. Varbūt patiesībā pats naids rodas no nekā. Montagu un Kapuletu piemērs ir zīmīgs tieši tāpēc, ka neviens vairs nezina viņu naida iemeslu. Ikviens jau sen ir aizmirsis kara cēloni. Jaunais Tibalds pieņem naidu un aizstāv to kā tradīciju. Mēs bieži kopjam šādas tradīcijas, kas, balstoties šķietamās atšķirībās, rada pretstāvi un uztur naidu. Diemžēl šo principu izmanto arvien biežāk: sabiedrību vieno, meklējot ienaidniekus. Iestudējot šo lugu, vēlējos izpētīt, kā naids veido atšķirības un kļūst par visa cēloni. Man šķiet, ka naids ir atšķirību pamatā: Montagu un Kapuletu starpā tas rada atšķirību ilūziju, maldina viņus un vēl vairāk attālina vienu no otra. Tādā veidā tiek sašķeltas visas sabiedrības. Mīlestība izdzēš atšķirības. Tā vienīgā parāda, ka starp dzimtām būtībā nav konflikta. Mīlestība rada brīvību, un brīvībā nav pretstatu. Diemžēl Romeo un Džuljeta brīvību rod tikai nāvē. Brīvība, ko viņi upurē, iznīcina ne tikai modernitāti, ko veido bērni, bet arī tradīciju, kuru tik ļoti lolo viņu vecāki.

Izrādes producents – OKT / Viļņas pilsētas teātris
Kopproducenti – Avinjonas festivāls, Remšeidas pilsētas teātris, Lietuvas Republikas Kultūras ministrija, THEOREM programma