Līnēnas skaistumkaraliene

“Ir daudz citu lietu, kas ir tikpat bīstamas un var tevi tikpat viegli nogalināt. Varbūt pat vēl vieglāk.” “Piemēram?” “Nu, kaut vai šī mūsu nolaistā mazpilsēta.”

Kādā nomaļā Īrijas Konemāras kalnu pilsētiņā dzīvo divas sievietes: Maureena, kalsna, neizskatīga neprecējusies sieviete, un viņas māte Mega — veca un slima. Maureenas ikdienu piepilda naids pret māti. Viņa nespēj paciest Megas hipohondriju un manipulatīvo uzvedību, kā arī to, ka māte neprot izvārīt pat zupu vai putru un katru rītu izlej naktspoda saturu virtuves izlietnē.

Kādu dienu kaimiņi, brāļi Pats un Rejs, uzaicina Maureenu uz atvadu ballīti par godu viņu tēvocim. Maureena nolemj doties un pavada nakti kopā ar Patu, kuru pēc tam atved mājās. Viņš kļūst par Maureenas pirmo draugu — un par viņas biļeti prom no manipulatīvās mātes un mazpilsētas. Taču Megas manipulatīvā daba un Maureenas sarežģītā pagātne apgrūtina viņas laimes meklējumus. Vai Maureenai izdosies izrauties no mazpilsētas un vienmuļās dzīves? Vai arī realitāte nav gluži tāda, kā šķiet?

Režisore Ieva Stundžytė stāsta: “Ar dramaturga daiļradi pirmoreiz sastapos, studējot LMTA, kad Jaunatnes teātrī noskatījos Jona Vaitka iestudēto ‘Spilvencilvēku’ un Klaipēdas Drāmas teātra viesizrāžu laikā Viļņā — Gitisa Padegima iestudēto ‘Līnēnas skaistumkaralieni’. Atmiņā palika nevis paši iestudējumi, bet galvenokārt Martina Makdonas dramaturģija un iespaidi, ko tā atstāja: tēmas, kas ir tik asas, ka satricina; rotaļīgi, pretrunīgi dialogi, kuri šķiet rakstīti ar vieglu roku; paradoksālas situācijas, kas tomēr ir ļoti pazīstamas; un melnais humors, kas novests līdz absurdam.

“Sievietes man ir ļoti svarīgas — kā izpildītājas, kā tēli un visplašākajā nozīmē. Apzināti meklēju iestudējumiem materiālu, kas ir paredzēts sievietēm un kurā, pat ja tas nav obligāti par sievietēm, sievietes ir klātesošas. Apzīmējumi, piemēram, ‘skaista’ vai ‘spēcīga’, attiecināti uz sievieti, manuprāt, ir ļoti neviennozīmīgi. Skaistums nozīmē būt pašai sev, būt brīvai no citu cilvēku viedokļiem, just, ka esi svarīga pati sev, ka rūpējies par sevi un mīli sevi. Spēks nozīmē atzīt savu nogurumu, dusmas un sāpes; ļaut izpausties visam savu emociju spektram un atmaskot stereotipus. Veidojot šo iestudējumu, mēģinu to visu izkristalizēt un iedzīvināt, balstoties lugā.”

Projektu finansē Lietuvas Republikas Kultūras ministrija.