Līnenas skaistuma karaliene

“Ir daudz citu, ne mazāk bīstamu lietu, kas var tevi tikpat viegli piebeigt. Varbūt pat vēl vieglāk.” “Piemēram?” “Nu, kaut vai šī mūsu smirdīgā mazpilsēta.”

Kādā nomaļā Īrijas Konemāras kalnu pilsētiņā dzīvo divas sievietes: Maureena, kalsna, neizteiksmīga vecmeita, un viņas vecā, vārgā māte Mega. Maureenas ikdienu piepilda naids pret māti. Viņa nespēj izturēt Megas slimības iedomāšanos un manipulatīvo uzvedību, kā arī to, ka Mega nespēj pagatavot pat zupu vai putru un katru rītu iztukšo savu naktspodu virtuves izlietnē.

Kādu dienu kaimiņi — brāļi Pāts un Rejs — uzaicina Maureenu uz atvadu ballīti par godu viņu tēvocim. Viņa nolemj doties un pavada nakti ar Pātu, kuru pēc tam atved mājās. Viņš kļūst par Maureenas pirmo draugu un viņas biļeti prom no manipulatīvās mātes un mazpilsētas. Taču Megas manipulācijas un Maureenas sarežģītā pagātne apgrūtina viņas laimes meklējumus. Vai Maureenai izdosies izrauties no mazpilsētas un vienmuļās dzīves? Vai varbūt īstenība nav gluži tāda, kā šķiet?

Režisore Ieva Stundžytė stāsta: “Ar dramaturga darbiem pirmoreiz sastapos, studējot LMTA, kad Jaunatnes teātrī noskatījos Jonasa Vaitka iestudēto lugu “Spilvencilvēks”, bet Klaipēdas Drāmas teātra viesizrāžu laikā Viļņā — Gīta Padegima iestudēto “Līnenas skaistuma karalieni”. Man atmiņā palika nevis paši iestudējumi, bet vispirms jau Martina Makdonaga dramaturģija un tās radītie iespaidi: tēmas, kas ir tik asas, ka satrauc; rotaļīgi, strīdīgi dialogi, kas šķiet rakstīti vieglā stilā; situācijas, kas ir paradoksālas, tomēr kaut kādā ziņā dziļi pazīstamas; un melnais humors, kas novests līdz absurdam.

“Sievietes man ir ļoti svarīgas — gan kā aktrises, gan kā tēli, gan plašākā nozīmē. Es apzināti meklēju iestudējumiem materiālu, kas ir paredzēts sievietēm un kurā, pat ja tas ne vienmēr ir par sievietēm, sievietes ir klātesošas. Manuprāt, tādi apzīmējumi kā “skaista” vai “stipra”, attiecināti uz sievieti, ir ļoti neviennozīmīgi. Skaistums nozīmē būt pašai un brīvai no citu viedokļiem; tas nozīmē just, ka esi svarīga pati sev, ka pati par sevi rūpējies un sevi mīli. Spēks nozīmē atzīt savu nogurumu, dusmas un sāpes; ļaut sev izjust visas emocijas un atklāt stereotipus. Veidojot šo iestudējumu, es cenšos to visu izcelt un, par pamatu ņemot lugu, iedzīvināt.”

Projektu finansē Lietuvas Republikas Kultūras ministrija.