Skiso

Vahur Keller “SKISO”

Autors, režisors un skaņu dizainers: Vahur Keller
Māksliniece: Britt Urbla Keller
Horeogrāfe: Kristina Paškevicius
Gaismu mākslinieks: Rene Topolev
Aktieri: Meelis Kubo, Elina Reinold, Liis Haab

Kellerteater jaunā izrāde “Skiso” ir psiholoģisks trilleris, ko iedvesmojusi Edvarda Teodora Geina, “Plainfieldas vilkača”, dzīve, Roberta Bloha stāsts “Psiho” un Alfrēda Hičkoka tāda paša nosaukuma filma.

Režisoru un dramaturgu Vahuru Kelleru jau vairākus gadus vajā tēls, kurā vīrietis dzīvo kopā ar savu mirušo māti. Tas, kā mirušie ietekmē dzīvo dzīvi, ir ne tikai bagātīgs materiāls arhetipiskai drāmai, bet arī dziļi cilvēcīga un vienmēr aktuāla tēma. Mūsu atmiņās turpina dzīvot visi cilvēki, kas mums ir svarīgi — mēs reizēm sarunājamies ar viņiem, un dažkārt viņi mums dod padomus. Cilvēki, kuri miruši jau sen, joprojām ietekmē veselu tautu likteņus. Dažkārt viņu ķermeņi netiek apglabāti, bet pēc nāves tiek saglabāti, lai cilvēki varētu turpināt dzīvot un sazināties ar saviem senčiem tajā pašā fiziskajā telpā.

Kur cilvēka apziņā mājo mirušais, un cik ļoti viņš atšķiras no dzīva pavadoņa? Pat sazinoties ar dzīviem cilvēkiem, mēs varam uztvert un saprast tikai to, kam mūsu apziņa ir gatava — to, kas kaut kādā veidā jau ir klātesošs kādā mūsu prāta daļā. Sazinoties ar mirušajiem, dialogs, visticamāk, norisinās starp dažādām mūsu apziņas daļām, un jaunas idejas vai lēmumi, iespējams, rodas līdzīgi kā saskarsmē ar dzīvajiem. Taču tas ir tikai vispārīgs un virspusējs skaidrojums.

Kas notiek, kad tāda cilvēka apziņā, kurš dzīvo tikai kopā ar mirušajiem un galvenokārt sazinās ar viņiem, parādās vēl kāds dzīvs cilvēks — cilvēks, kura uzvedība ne vienmēr ir tik paredzama kā to pavadoņu uzvedība, pie kuriem viņš pieradis? Šāds pavērsiens varētu satraukt pat mirušos.

Kellerteater raksturīgajā manierē iecerētā izrāde pēta, kas varētu būt noticis Eda Geina prātā. Viņš savu dzīvi beidza psihiatriskajā klīnikā. Izrāde izzina arī izplūdušās robežas starp dzīvo un mirušo pasauli.