Skiso

Vahurs Kellers “SKISO”

Autors, režisors un skaņu dizainers: Vahurs Kellers
Māksliniece: Brita Urbla Kellere
Horeogrāfe: Kristīna Paškevicius
Gaismu mākslinieks: Rene Topolev
Aktieri: Meelis Kubo, Elina Reinold, Liis Haab

Kellerteater jaunā izrāde “Skiso” ir psiholoģisks trilleris, ko iedvesmojusi Edvarda Teodora Geina, saukta par “Plēnfīldas briesmoni”, dzīve, Roberta Bloha stāsts “Psiho” un Alfrēda Hičkoka filma ar tādu pašu nosaukumu.

Motīvs par vīrieti, kurš dzīvo kopā ar savu mirušo māti, režisoru un dramaturgu Vahuru Kelleru ir nodarbinājis jau vairākus gadus. Tas, kā mirušie pārvalda dzīvo dzīves, ir ne tikai bagātīgs materiāls arhetipiskai drāmai, bet arī dziļi cilvēciska un vienmēr aktuāla tēma. Mūsu atmiņās dzīvo visi mums svarīgie cilvēki — mēs reizēm ar viņiem sarunājamies, un reizēm viņi mums dod padomus. Cilvēki, kuri miruši jau sen, joprojām ietekmē veselu nāciju likteņus. Dažkārt viņu ķermeņi netiek apglabāti, bet pēc nāves tiek saglabāti, lai cilvēki varētu turpināt dzīvot un sazināties ar saviem senčiem vienā un tajā pašā fiziskajā telpā.

Kur cilvēka apziņā mājo mirušais, un cik ļoti viņš atšķiras no dzīva pavadoņa? Pat sazinoties ar dzīviem cilvēkiem, mēs varam uztvert un saprast tikai to, kam mūsu apziņa ir gatava — to, kas tajā jau kaut kādā veidā pastāv. Sazinoties ar mirušajiem, dialogs, visticamāk, risinās starp dažādām mūsu pašu apziņas daļām, un jaunas idejas vai lēmumi, iespējams, rodas līdzīgi kā sarunās ar dzīvajiem. Taču tā ir tikai plaša aina un virspusējs skatījums.

Kas notiek, kad tāda cilvēka apziņā, kurš dzīvo tikai kopā ar mirušajiem un galvenokārt sazinās ar viņiem, ienāk cits dzīvs cilvēks — cilvēks, kurš ne vienmēr uzvedas tik paredzami kā līdzšinējie pavadoņi? Šāds pavērsiens var pat satraukt mirušos.

Kellerteater raksturīgā manierē iecerētā izrāde pēta, kas varētu būt risinājies Ed Geina prātā — viņš savu mūžu beidza psihiatriskajā klīnikā — un izzina miglainās robežas starp dzīvo un mirušo pasaulēm.