Skiso

Vahur Keller “SKISO”

Autors, režisors un skaņu dizainers: Vahur Keller
Māksliniece: Britt Urbla Keller
Horeogrāfe: Kristina Paškevicius
Gaismu mākslinieks: Rene Topolev
Aktieri: Meelis Kubo, Elina Reinold, Liis Haab

Kellerteater jauniestudējums “Skiso” ir psiholoģisks trilleris, kura iedvesmas avoti ir Edvarda Teodora Geina, “Pleinfīldas vampīra”, dzīve, Roberta Bloka stāsts “Psiho” un Alfrēda Hičkoka tāda paša nosaukuma filma.

Vīzija par vīrieti, kurš dzīvo kopā ar savu mirušo māti, režisoru un dramaturgu Vahur Keller vajā jau vairākus gadus. Tas, kā mirušie kontrolē dzīvo dzīvi, ir ne tikai bagātīgs materiāls arhetipiskai drāmai, bet arī dziļi cilvēcīga un vienmēr aktuāla tēma. Mūsu atmiņās turpina dzīvot visi cilvēki, kas mums ir svarīgi — reizēm mēs ar viņiem sarunājamies, citkārt viņi mums dod padomus. Cilvēki, kas miruši jau sen, joprojām ietekmē veselu tautu likteņus. Dažkārt viņu ķermeņi netiek apglabāti, bet pēc nāves tiek saglabāti, lai cilvēki varētu turpināt dzīvot un sazināties ar saviem senčiem vienā un tajā pašā fiziskajā telpā.

Kur cilvēka apziņā mājo mirušais, un cik ļoti viņš atšķiras no dzīva sarunu biedra? Pat sazinoties ar dzīviem cilvēkiem, mēs spējam uztvert un saprast tikai to, kam mūsu apziņa ir gatava — to, kas kādā veidā jau pastāv kaut kur mūsu apziņā. Sazinoties ar mirušajiem, dialogs, visticamāk, norisinās starp dažādām mūsu pašu apziņas daļām, un jaunas idejas vai lēmumi, iespējams, rodas līdzīgi kā sarunā ar dzīvajiem. Taču tas ir tikai vispārīgs un virspusējs skaidrojums.

Kas notiek, kad tāda cilvēka apziņā, kurš dzīvo tikai kopā ar mirušajiem un sazinās galvenokārt ar viņiem, ienāk cits dzīvs cilvēks — cilvēks, kurš ne vienmēr uzvedas paredzami, kā to līdz šim darījuši viņa sarunu biedri? Šāds notikumu pavērsiens varētu satraukt arī mirušos.

Kellerteater raksturīgajā stilā iecerētais iestudējums pēta, kas varētu būt noticis Eda Geina, kurš dzīvi beidza psihiatriskajā klīnikā, prātā, un izzina izplūdušās robežas starp dzīvo un mirušo pasauli.