Ēnu pilsēta

Šis stāsts ir par laiku. Nevis tādu, ko mēra pulksteņi vai atzīmē kalendāros, bet iekšējo, cilvēcisko laiku — laiku, ko varam sajust. Laiku, kas vajadzīgs skatienam, draudzībai, domai, spēlei. Laiku, kas pamazām izzūd. Vai esat pamanījuši, cik bieži sakām: “Man nav laika”? Cik daudz retāk mēs sarunājamies, spēlējamies vai vienkārši pavadām laiku kopā? Kāpēc arvien vairāk cilvēku kļūst noguruši, īgni un skumji — it kā kaut kas viņiem klusi, bet nemitīgi kaut ko atņemtu? Ēnu pilsēta ir pasaule, kas ļoti līdzinās mūsējai. Tās iedzīvotāji nemitīgi steidzas, plāno un krāj — līdz kādu dienu vairs nesaprot, kāpēc tas viss vajadzīgs. Neredzamie Pelēkie kungi, taupīšanas meistari, slepus zog laiku un līdz ar to arī dzīvesprieku. Cilvēki pārstāj sarunāties, bērni pārstāj spēlēties, un neviens nepamana, kā krāsas pamazām izbalē. Tad parādās Momo. Viņa nav varone tradicionālā izpratnē. Viņai nav pārdabisku spēju; viņa vienkārši prot klausīties. Un, kad pasaule sāk grimt ēnā, viņa ir vienīgā, kas uzdrošinās doties maģiskā ceļojumā, lai atrastu laiku. Šis vizuāli poētiskais stāsts ir par to, cik svarīgi ir apstāties, ieklausīties un prast vienkārši būt. Varbūt laiks nav dārgums, ko vajadzētu krāt, bet gan dāvana, kurā vērts dalīties? Projektu finansē Lietuvas Republikas Kultūras ministrija.