Ēnu pilsēta

Šis stāsts ir par laiku. Nevis par laiku, ko mēra pulksteņi vai iezīmē kalendāri, bet par iekšējo, cilvēcisko laiku — tādu, kādu mēs izjūtam. Par laiku, kas vajadzīgs skatienam, draudzībai, domai, spēlei. Par laiku, kura aizvien vairāk pietrūkst. Vai esat pamanījuši, cik bieži sakām: „Man nav laika”? Cik daudz retāk mēs sarunājamies, spēlējamies vai vienkārši pavadām laiku kopā? Kāpēc arvien vairāk cilvēku kļūst noguruši, aizkaitināmi, skumji — it kā kaut kas klusi, bet nemitīgi viņiem kaut ko atņemtu?

Ēnu pilsēta ir pasaule, kas ļoti līdzinās mūsējai. Cilvēki te nemitīgi steidzas, plāno un taupa — līdz kādu dienu vairs nesaprot, kāpēc tas viss vajadzīgs. Neredzamie Pelēkie kungi, taupīšanas meistari, slepus zog laiku un līdz ar to arī dzīvesprieku. Cilvēki vairs nesarunājas, bērni vairs nespēlējas, un neviens nepamana, kā krāsas pamazām izbalē.

Tad parādās Momo. Viņa nav varone tradicionālā nozīmē. Viņai nav superspēju — viņa vienkārši prot klausīties. Un, kad pasaule sāk grimt ēnā, viņa vienīgā uzdrošinās doties maģiskā ceļojumā laika meklējumos.

Šis vizuāli poētiskais stāsts vēsta par to, cik svarīgi ir apstāties, ieklausīties un prast vienkārši būt. Varbūt laiks nav dārgums, kas jātaupa, bet gan dāvana, kurā vērts dalīties?

Projektu finansē Lietuvas Republikas Kultūras ministrija.